Par šiem ļaudīm sarakstītas desmitiem grāmatas un tūkstošiem rakstu, uzņemtas filmas - mākslas un dokumentālās. Par katru ievērojamu kreisās, bruņotās VFR pagrīdes dalībnieku sarakstīta vismaz viena literāra biogrāfija, bet par tādiem kā Ulrika Mainhofa, Andreass Bāders, Gudruna Enslina - sarakstīts vismaz pusducis biogrāfisku grāmatu. Un šajos rakstos un grāmatās viens mīts pārklājas ar otru, viena leģenda cīnās ar otru leģendu. Pie tam, šie cilvēki nebija ne paši veiksmīgākie, ne paši varenākie, pat ne paši sakarīgākie no pēckara kreisās, bruņotās pagrīdes pārstāvjiem, ne tikai pasaulē, bet pat Rietumeiropā. Acīmredzot viņos bija kaut kas tāds, kas lika viņu draugiem un ienaidniekiem radīt par viņiem leģendas.
68. gadā mēs cēlāmies cīņā par taisnīgu un humānu pasauli, bet gandrīz visi mūsu vecāki bija nacistiskie noziedznieki, vai viņu atbalstītāji... Mūsu attieksmi pret šīs zemes cilvēkiem ilgu laiku noteica arī vēl tas, ka mēs, dzīvodami bagātās valstīs, ceļam savu labklājību uz "trešās pasaules" ciešanām un nabadzību. Mūsu labklājības dēļ milzīgi daudz cilvēku mirst badā, vai no viegli izārstējamām slimībām, pat maziem bērniem jāstrādā necilvēcīgas ekspluatācijas apstākļos, laupīšanai un izpostīšanai tiek pakļauti veseli reģioni - un lielākajai daļai mūsu līdzcilvēku tas šķiet pilnīgi normāli.
Birgita Hogefelde.
PILSĒTAS PARTIZĀNI RIETUMVĀCIJĀ: MĪTI UN LEĢENDAS
Mīti sākas jau no nosaukuma. Presē rietumvācu ielu partizāni tiek dēvēti par "Bādera - Mainhofas bandu". Patiesībā organizācija saucās RAF - Sarkanās Armijas Frakcija (Rote Armee Fraktion). Tāda mērķtiecīga nosaukuma noklusēšana nekad nav bijusi: neviens nekad "Sarkanās brigādes" nav dēvējis par "Kurčo - Kagola bandu", vai franču "Action directe" par "Raiona - Metigona bandu". Tikai RAF, neatlaidīgi tika dēvēta par "bandu". Rodas iespaids, ka tieši no RAF sevišķi baidījās tās ienaidnieki.
Otrais mīts - mīts par to, ka visi rietumvācu kreisie teroristi bija RAF biedri. Patiesībā bija vairākas organizācijas. RAF nebija ne pirmā, un bija laiki - nebija arī pati lielākā. "Rietumberlīnes Tupomaros" radās un sāka darboties pirms RAF; "2. jūnija kustība" kādu laiku bija lielāka par RAF, bet "Kustības" akcijas, ieskaitot KDS Rietumberlīnes priekšsēdētāja Petera Lorenca nolaupīšanu 1975.gadā, nemainīgi tika piedēvētas rafiešiem. Bez jau nosauktajām grupām , VFR un Rietumberlīnē, kopš 60 - to gadu beigām vēl darbojās tādas bruņotas pagrīdes organizācijas kā: "Dienvidu darbības fronte" (pazīstama arī ar nosaukumu "Minhenes komunāri"), "Revolūcionārās šūniņas", "Rūras Sarkanā Armija", "Antiimperiālistiskās pretošanās šūniņas", "Šķira pret šķiru" un vēl citas, maznozīmīgākas. Bet kādam jau nu ļoti gribējās tās visas piedēvēt "Bādera - Mainhofas bandai"...
Vēl kāda izplatīta leģenda vēstī, ka rietumvācu pilsētas partizāni esot tipiska "zelta jaunatne", miljonāru bērni, kuri "plosās aiz labas dzīves". Patiesībā viņi bija visdažādāko sociālo slāņu pārstāvji, galvenokārt "vidējās šķiras" bērni, kuri ienīst šo "vidējo šķiru". Bagātnieku bērnus var uzskatīt par izņēmumu. Ne izcelšanās, ne maciņa biezums neatšķīra RAF kaujiniekus no parastiem birģeriem, bet gan liela altruisma pakāpe, paaugstināta atsaucība līdzjūtība, spēja tālās Vjetnamas bēdas izjust kā personisku nelaimi. No četriem kaujiniekiem, kuri 1975. gadā sagrāba VFR vēstniecību Stokholmā, viens tiešām bija miljonāra dēls, bet slavenais Jans - Karls Raspe tiešām cēlies no lielrūpnieku ģimenes. Bet... Bet abi jau sen bija sarāvuši visas saites ar savām ģimenēm, bet Raspe bija pārbēdzējs no VDR, kur viņa tētiņš - fabrikants jau sen bija zaudējis savas fabrikas.
70 - to gadu beigās, valdības izveidota speciāla grupa no sociologiem, psihologiem, psihiatriem, politologiem un kriminologiem, nodarbojās ar 40 slavenāko rietumvācu pilsētas partizānu biogrāfiju izpēti. Izrādījās, ka 70% no viņiem ir no turīgajiem ("middle class", high middle class" un pat "high class") pie tam no augsti izglītotām ģimenēm. Divām trešdaāļm bija augstākā humanitārā izglītība. Vēlāk cita grupa apstrādāja datus par 100 slavenākajiem pilsētas geriljas kaujiniekiem. Izrādīj;as, ka 20% no tiem ir strādnieki. Noskaidrojās vēl citi, negaidīti fakti. Andreass Bāders izrādījās slavenā Minhenes 19. gs pirmās puses filozofa - ideālista Fanča Ksavera Bādera pēctecis; Gudruna Elslina - "paša" Hēgeļa pēctece; Ulrika Mainhofa - dižā dzejnieka - romantiķa Fridriha Hēlderlina pēctece; Jans - Karls Raspe - slavenā rakstnieka Rūdolfa Ēriha Raspes, "Minhauzena" radītāja pēctecis; Horsts Mālers - slavenā komponista Gustava Mālera radinieks.
Nākošā leģenda ir par to, ka teroristus gatavo un iesūta no VDR, un rafiešus vada austrumvācu Drošības dienests ("stasi"). Tomēr "stasi" vadītāja Eriha Milkes tiesas procesā noskaidrojās, ka "stasi" vienīgi devusi patvērumu savā teritorijā ap desmit rietumvācu kaujiniekiem - apmaiņā pret solījumu atteikties no bruņotas cīņas. Šie ļaudis saņēma jaunu identitāti un kļuva par vienkāršiem VDR pilsoņiem. Kad VDR pievienoja VFR, tieši šie cilvēki (vienīgie no visiem partizāniem) sāka dot liecības par saviem bijušajiem biedriem un pat par vienkārši pagrīdei simpatizējušajiem (kaut arī bieži runa bija par 30 gadus seniem notikumiem). Rezultātā daudzi nokļuva aiz restēm, vai izmeklēšanā (dažreiz notika pat kuriozi: tā pret toreizējo Ārlietu ministru Jošku Fišeru ierosināja lietu par aizdomām, ka viņš 1976. gadā slēpis, apgādājis ar transportu un ieročiem pazīstamo kreiso teroristu Hansu Joahimu Klainu). Realitātē rafieši necieta ne VDR ne PSRS, atteicās atzīt "reālo sociālismu" par sociālismu, kritizēja austrumu bloka valstis par "ekspluatācijas saglabāšanu un atsvešinātību" un "Vispasaules revolūcijas interešu nodevību". Daži revolucionāri bija pārbēdzēji no VDR.
"Stasi" uzskatīja RAF darbību par kaitīgu un bīstamu, jo tās dēļ VFR pieauga aizdomīgums un spiegošanas mānija, VDR izlūkdienesta aģenti tika izķerti viens pēc otra.
Lūk, cita leģenda - RAF veica tikai "skaļas" akcijas, speciāli, lai pievērstu masu informācijas līdzekļu uzmanību, tātad pašreklāmas dēļ. Īstenībā "skaāļs lietas" sastāda tikai nelielu procentu no terora aktiem, un nav domātas kaut kādai stulbai pašreklāmai. Katrai tādai akcijai ir konkrēts praktisks mērķis. Peteru Lorencu un Hansu Martinu Šleieru nolaupīja, lai apmainītu pret politieslodzītajiem biedriem no RAF. Šī paša mērķa dēļ tika sagrābta VFR vēstniecība Stokholmā. VFR Ģenerālais prokurors tika nogalināts "atriebes operācijas" rezultātā. Tieši viņu Jans Karls Raspe, uzstājoties tiesā, nosauca par Ulrikas Mainhofas slepkavības organizētāju. Rietumberlīnes Augstākās Tiesu Palātas priekšsēdētāju Ginteru fon Drenkmanu nošāva par RAF biedra Holgera Maina novešanu līdz nāvei. Mains nomira 83. badastreika dienā. Viņš tikai pieprasīja atklātu tiesu, lai tiktu ievērotas parastas juridiskas procedūras. Drenkmans tika paziņojis: "Šī nelieša demagoģija ir bīstama apkārtējiem. Kā traks suns, viņš ar savām indīgajām siekalām, spēj aplipināt citus". Mains atteicās piedalīties tiesā, kurā tika aizliegts runāt viņam un viņa advokātam, tiesā, kura atteicās izsaukt un noklausīties aizstāvības lieciniekus, tiesā, kurā netika ielaistas "nepiederošas" personas, to skaitā radinieki un žurnālisti - un uzsāka badastreiku. Un tiešām, Drenkmana nošaušana ietekmēja turpmāko tiesnešu izturēšanos: lai arī procesos tika pieļauti daudzi procedūras pārkāpumi, tomēr uzvesties tik radikāli un demonstratīvi kā Drenkmans, vairs neuzdrošinājās neviens.
Būtībā pilsētas partizānu akcijas tika vērstas galvenokārt pret valsts soda orgāniem un amerikāņu karabāzēm un NATO objektiem VFR. Tikai 1972. gada maijā tika uzspridzinātas bumbas ASV armijas 5. korpusa štāba mītne Frankfurtē pie Mainas, pie Bavārijas Kriminālpolicijas pārvaldes nama Minhenē, pie policijas prezidija ēkas Augsburgā, pie ASV armijas Eiropā Galvenā štāba Heidelbergā, tiesneša Volfganga Budenberga automašīnā utt.
Nākošais mīts: VFR sagrāva un uzvarēja pilsētas partizānus, bet viņu līderi izdarīja pašnāvību. Patiesībā Rietumvācijā kreisā gerilja ilga 30 gadus, un tikai RAF nomainījās 5 (!) paaudzes, un tieši piektā, pēdējā paaudze, 1998. gada aprīlī, no pagrīdes, paziņoja par RAF darbības pārtraukšanu, sakarā ar radikālu situācijas maņu Eiropā un pasaulē, un nepieciešamību izstrādāt jaunas cīņas metodes. Lielāko daļu no šīs piektās paaudzes varas iestādes nepazīst pēc vārdiem, bet mazākā, zināmā, nav iznākusi no pagrīdes (1999.g 16. septembrī apšaudē ar policiju Vīnē krita meklēšanā esošais RAF biedrs Horsts Ludvigs Mālers, un tika ievainota un arestēta, arī meklāšanā esošā Andrea Klumpe). Tātad organizācija netika sagrauta, bet pati izbeidza savu darbību, un kā izbeidza, tā var arī atsākt. Jo "Revolucionārās šūniņas" turpina savu darbību, tāpat kā "Šķira pret šķiru" un, iespējams, arī "Antiimperiālistiskās pretošanās šūniņas" (AIZ) - katrā gadījumā policijai ir aizdomas, ka nesen parādījusies teroristiskā grupa K.O.M.I.T.E.E. ir AIZ atzars. Ne mazāk mīklaino organizāciju "Barbaras Kistleres Komandos", pēc izlūkdienesta domām ir radījuši bijušie anarhisti - autonomisti, pievērsdamies "neautoritārajam marksismam", bet pēc policijas domām, tas ir tikai AIZ pseidonīms.
Kas attiecas uz pirmās RAF paaudzes līderu "pašnāvībām", tad tām netic neviens. Neizprotami kā Ulrika Mainhofa varēja pakārties kamerā (griesti bija 4 metrus virs grīdas) un nav zināms kad (vienos oficiālos dokumentos minēts 1976. gada 8. maijā, bet citos - 9.maijā; tas noticis apstākļos, kad Mainhofu pārbaudīja katras 15 minūtes un kamerā kratīšanas notika divreiz diennaktī). Pilnīgi visiem bija skaidrs, ka Ulrika neizdarītu pašnāvību tieši 8. maijā (uzvaras diena pār nacistisko Vāciju Rietumeiropā), vai 9. maijā (šo dienu vācu kreisie, tāpat kā PSRS, svin kā Uzvaras dienu pār fašismu). Vēl jo vairāk zīmīgi ir tas, ka baznīca atteicās atzīt Ulriku Mainhofu par pašnāvnieci un apbedīja viņu kapsētā.
Par Andreasa Bādera, Gudrunas Enslinas, Jana Karla Raspes un Ingridas Šubertes "pašnāvībām" 1977. gadā, varas iestādes sapāļpājušas tādas nejēdzības, ka skaidri redzams - pārcentušies. Ieslodzītie, atrodoties stingras izolācijas cietumā "Štamhaimā", "mirušo koridoru" sistēmā (vieninieku kamerās, visstingrākajā izolācijā), pie tam ik pēc divām nedēāļm pārvedot viņus uz citām kamerām, pie tam, ka cietuma celtniecībā izmantots speciāls, superciets betons - izrādās, "izlauzuši kameru sienās paslēptuves", kurās slēpuši ieročus, patronas, radiouztvērējus; sprāgstvielas "derīgas lai izgatavotu vidējas darbības mīnu, vai vairākas granātas", bet Jans Karls Raspe vēl arī "Morzes aparātu" (kāpēc?!). Kreilis Bāders iešāvis sev pakausī (!) ar labo roku (!). Gudruna Elslina pakārusies elektrības kabelī (neizprotami no kurienes tas uzradies) pie āķa griestos, bet tā arī neatrada priekšmetu ar kura palīdzību viņa varētu būt uzrāpusies tik augstu. Oficiāli tika paziņots, ka uz Bādera apaviem atrastas smiltis "identiskas smiltīm no Mogadišo lidlauka" (Somālijas galvaspilsētā Mogadišo, naktī no 17. uz 18. oktobri 1977. gadā - tieši Bādera un citu bojāejas naktī - VFR specvienība šturmē "Lufthansas" lidmašīnu, kuru ieņēmuši četri partizāni, prasot atbrīvot 11 politieslodzītos rafiešus). Tas jau ir kautkas šizofrēnisks!
Irmgarde Mēlere izdzīvoja neskatoties uz četriem naža dūrieniem krūtīs. Pirms viņu paspēja izolēt no advokātiem, viņa pastāstīja, ka ap četriem naktī kāds ielauzies viņas kamerā - pēc tam viņa atguvusies slimnīcas gultā. Par "pašnāvības mēģinājuma" ieroci oficiāli tika atzīts galda nazis - truls, ar noapaļotu galu. Jābūt īstam spēkavīram, lai ar tādu nazi sev ietriektu krūtīs kaut vienu reizi.
RAF advokāts Klauss Kruasons, atsaucoties uz šo un citiem faktiem, apvainoja varas iestādes RAF kaujinieku slepkavībā. Tūlīt pret viņu ierosināja krimināllietu par "terorisma atbalstīšanu". Kruasons bēg uz Franciju un tur publicē jaunus faktus, kuri apstiprina viņa apsūdzības. VFR varas iestādes panāk viņa arestu un izdošanu un notiesā par "piederību teroristu organizācijai". Kad Kruasona ieslodzījuma laiks beidzas, viņam piespriež nākošo - šoreiz par spiegošanu VDR labā. Henrihs Bells, kā ne kā Nobela prēmijas laureāts, mēģina atspēkot oficiālo versiju presē. Tūlīt uz viņu tiek izdarīts spiediens, viņa dēla dzīvoklī tie izdarīta kratīšana "uz aizdomu pamata par sadarbību ar terorismu". Visus, kuri izrāda mazākās šaubas, pasludina par "simpatizantiem". Simpatizantus nomelno masu saziņas līdzekļos, iebiedē viņu radiniekus, draugus un darba biedrus, atlaiž no darba. Cilvēki baidās sveicināties ar "simpatizantiem", viņus ieraugot, pāriet uz ielas otru pusi. "Simpatizantos", bez jau pieminētā Bella, ieskaita arī talantīgākos VFR rakstniekus - Ginteru Grasu (1999. gada Nobela prēmijas laureātu!), Alfrēdu Anderšu, Maksu fon der Grīnu, Peteru Šutu, Rolfu Hohhutu, Martinu Valzeru, Volfdītrihu Šnurri, Zigfrīdu Lencu, Hansu Magnusu Encensbergeru, Peteru Veisu, Ginteru Valrafu. VFR Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Bernts Engelmans uzstājās ar oficiālu paziņojumu, kurā brīdināja pārtraukt rīdīšanas un apmelojumu kampaņu, pretējā gadījumā valsts vadošie rakstnieki būs spiesti emigrēt. Vairums avīžu atteicās šo paziņojumu publicēt! Par "simpatizantiem" tika atzīti arī šveiciešu rakstnieki Makss Frišs un Fridrihs Durenmats. Vēlāk arī kino režisori Reiners Verners Fasbinders, Margareta fon Trota un citi. Roks vispār tika nodēvēts par "simpatizantu mūziku"
KDS pārstāvji Bundestāgā oficiāli pieprasīja ņemt "simpatizantu" uzskaitē visus, kuri "Bādera - Mainhofas bandu" dēvē par "RAF", vai "Bādera - Mainhofas grupu". Par ziņojumu, kurš novestu pie RAF biedra aresta, tiktu piešķirta prēmija 800 000 marku. Jau pirmajās dienās tika saņemti 15 000 ziņojumu; tikai Ziemeļreinas - Vestfāles zemē, pirmajā dienā tika arestēti (nevis aizturēti, bet tieši arestēti!) 80 cilvēki (pēc tam viņus visus atbrīvoja, nevienam nebija nekāda sakara ar pagrīdi - bet daudzi pēc aresta zaudēja darbu: darba devēji atlaida "potenciālos simpatizantus")... KDS veikli sastādīja un izdeva "dokumentālu" grāmatu "Terorisms Federatīvajā republikā", kurā "terorisma atbalstītājos" bija ieskaitīti arī iekšlietu ministrs Maihofers un federālais kanclers Šmits... Vēlāk šo nosauks par "vācu rudeni".
Baznīca 1977. gadā atkal atteicās bojā gājušos uzskatīt par pašnāvniekiem - un arī viņi tika apglabāti kapsētā. Virtenbergas bīskaps atteicās paskaidrot, kāpēc baznīca netic oficiālajai pašnāvības versijai, atsaucoties uz grēksūdzes noslēpumu. Kad varas iestādes mēģināja uzspiest uz Štutgartes birģermeistaru, lai viņš pretotos "pašnāvnieku" apbedīšanai kapsētā, birģermeistars - slavenā feldmaršala Rommela dēls, pazīstams ar saviem labējiem uzskatiem, negaidīti asi atbildēja: "1944. gadā arī bija daudz pašnāvību: mans tāvs, Kanariss... Varbūt viņus arī vajadzētu izvākt no kapsētām?" ("Tuksneša lapsu" Ervīnu fon Rommelu hitlerieši piespieda izdarīt pašnāvību - viņi negribēja tiesāt "nacionālo varoni", Kanariss - pretēji oficiālajai versijai - tika pakārts).
KĀ Kā»ŪST PAR TERORISTIEM
Bulvāru izdevumi, kuri tā mīl biedēt savus lasītājus ar kaut ko asiņainu, pataloģisku, nervus kutinošu, cenšas iestāstīt, ka par teroristiem kļūst visādi nenormālie, sadisti, avantūristi, neveiksminieki un citi asociāli elementi. Par rietumvācu pilsētas partizāniem skaidri zināms, ka tā tas nav. Līdz tam, kā ķerties pie ieročiem, viņi bijuši principiāli vardarbības pretinieki, pacifisti, laipni, atsaucīgi cilvēki, kuri sapņojuši (un mēģinājuši) palīdzēt citiem.
Gudruna Enslina mācījās par pedagogu, brīvdienās strādājusi bērnu patversmēs bez atalgojuma; Vilfrēdu Bēzi, kurš gāja bojā Entebbes lidostā, skolā saukājuši par "pacifistu"; vienu no "2. jūnija kustības" līderiem Ralfu Reinderu dēvēja par cilvēku "kopš bērnības ienīstošu visas karu un vardarbības formas"; Ulrika Mainhofa, kuru kopš agras bērnības audzināja tante Renāte Rimeka, pazīstama bērnu pedagoģe un teologs, jaunībā gatavojās kļūt par mūķeni. Brigita Kulmane, pedagoģe, visu savu brīvo laiku veltīja slimnieku kopšanai. Andreass Bāders izveidoja patversmi bērniem - bezpajumtniekiem. Pārtikušās sabiedrības vienaldzība pret viņa audzēkņiem: tiem atlika vai nu zagt, vai iet uz paneļa, bija viens no iemesliem Bādera aiziešanai partizānos. Visa grupa, kas sagrāba vēstniecību Stokholmā, bija no "Sociālistiskā pacientu kolektīva". Šī organizācija palīdzēja psihiski slimajiem un neirotiķiem, kritizēja tradicionālo psihiatriju kā "represīvu" un izdeva "sociālistisku antipsihiatrijas" žurnālu "Patienten - info". 1971. gadā "tradicionālie" Heidelbergas psihiatri uzrakstīja denunciāciju Federālajam izlūkdienestam. Tajā bija teikts, ka "Sociālistiskā pacientu kolektīva" vadītāji, doktori Volfgangs un Ursula Gūberi "psihiatriskās palīdzības ietvaros" slimniekus it kā apmāca karatē, džudo, kontrpropagandas metodēm, viltotu dokumentu izgatavošanā, apieties ar ieročiem un sprāgstvielām. Kā arī veic "pretvalstisku propagandu", pasniedzot pacientiem psiholoģijas pamatus, socioloģiju, dialektiku, seksoloģiju, teoloģiju un šķiru cīņas vēsturi. Varas iestādes sagrāva "Kolektīvu", arestēja Grūberus, bet viņu slimniekus piespiedu kārtā ievietoja psihiatriskajā klīnikā, kur drīz vien divi izdarīja pašnāvību, divi nomira "ārstēšanas procesā" (elektrošoks, insulīnterapija), viens gāja bojā "nokrītot pa trepēm", bet pārējos, tā kā viņi polemizēja ar ārstiem, ievietoja bīstamo pacientu nodaāļ. Nav jābrīnās, ka brīvībā palikušie doktora Grūbera sekotāji izveidoja puslegālu "Sarkano tautas universitātes informatīvo centru", bet vēlāk iekāļvās "2. jūnija kustības" partizānu rindās.
Birgita Hogefelde, ceturtās, priekšpēdējās RAF paaudzes līdere, tiesā paziņoja: "Sākumā es ķēros pie visdažādākajiem darbiem un iestājos daudzās organizācijās un kustībās: strādāju sociālās palīdzības centrā, kur pārsvarā nodarbojos ar turku pusaudžiem, aģitēju par jauniešu centru pašpārvaldēm, uzstājos par lielāku skolu pašpārvaldi, piedalījos cīņā par sabiedriskā transporta cenu samazināšanu, un visbeidzot, piedalījos demonstrācijās pret karu Vjetnamā un slepkavniecisko režīmu Spānijā. Manu daudzpusīgo aktivitāšu raksturs radikāli izmainījās pēc Holgera Maina slepkavības... Bērnībā es gribēju kļūt par muzikanti, vai ērģeļmeistari, bet neilgi pirms izlaiduma eksāmeniem, ne bez iekšējās cīņas, nolēmu iestāties juridiskajā fakultātē, lai gūtu iespēju uzlabot politieslodzīto stāvokli un mēģināt novērst turpmākās slepkavības".
"Lodes, ko saņēma Rūdijs Dučke , izbeidza mūsu sapņus par mieru un nevardarbību", - atzinās "pati" Ulrika Mainfofa. Rūdiju Dučki - vācu "jauno kreiso" teorētiķi, valsts lielākās studentu organizācijas "Vācu sociālistiskās studentu savienības" līderi, 1968. gada aprīlī, smagi ievainoja neonacists Jozefs Bahmans. Špringera avīžu koncerns bija izvērsis traku rīdīšanas kampaņu pret Dučki. Prese aizvien atgādināja Dučkes ebrejisko izcelsmi un ar ļaunu prieku publicēja viņa mītiņu uzstāšanās fotogrāfijas, kurās, jau tā kariķētam čigānam līdzīgais Dučke, pavēris kliedzienā savu lielo muti, tiešām izskatās dēmonisks. "Šausmīgāks par Marksu, Freidisks izvirtulis", "Austrumu skaistuma paraugs. "Maura" Marksa un "kazaka "Trocka" pēctecis", šādi virsraksti bija zem fotogrāfijām. Avīžu pirmajās lappusēs tika ievietoti aicinājumi "godīgiem vāciešiem" "apturēt" Dučki. Brīnumainā kārtā ķirurgi izglāba Dučkes dzīvību, bet viņš palika invalīds, kurš cieš no šausmīgām galvassāpēm, periodiskiem ģīboņiem, redzes zuduma, epilepsijas lēkmēm un paralīzes. Bet pat šo invalīdu prese turpināja vajāt. Dučke bija spiests emigrēt uz Londonu un tur, 1979. gadā, kārtējās slimības lēkmes laikā, noslīka vannā. Tieši atbildot uz Bahmana šāvienu, topošais RAF teorētiķis Horsts Mālers, uzspridzināja bumbu Špringera koncerna ēkā.
Daudzi no topošajiem kaujiniekiem sāka savu darbību antifašistiskajās jauniešu organizācijās. Vispirms nākošie pilsētas partizāni mēģināja panākt nacistu sodīšanu un hitlerisko benžu atcelšanu no augstiem amatiem. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados pie VFR valsts stūres gan politikā, gan biznesā, gan masu informācijas līdzekļos atradās gandrīz vienīgi cilvēki ar nacistisku pagātni. "Aukstā kara" apstākļos VFR "pievēra acis" uz šo cilvēku pagātni, jo citu "vērtīgu kadru nebija".
Toreiz, 60 - tajos, naivie studenti mēģināja atmaskot. Viņi domāja, ka pietiek nopublicēt kara noziedznieku vārdus, un tos notiesās. Viņi sastādīja un nopublicēja milzīgu skaitu kara noziedznieku sarakstus: sīkiem burtiņiem, lappusi pēc lappuses: vārdi, ieņemamie amati pie Hitlera, pierādītie kara noziegumi, VFR ieņemamie amati. Tūkstoši, desmitiem tūkstošu uzvārdu. Augsti ierēdņi, turīgi biznesmeņi, sliktākajā gadījumā cienījami pensionāri. Analoģiski saraksti par tiem, kuru procesi notikuši, bet tiesa piespriedusi simboliskus sodus. Naivie studenti jautāja: "Kāpēc? Vai tā tam jābūt?". Viņi ticēja atklātības spēkam un tam, ka VFR ir demokrātiska valsts. Bet šī valsts vienkārši ignorēja viņu atmaskojumus.
Oficiāli denacifikācija VFR beidzās 1964. gada 1. janvārī. Šajā laikā pie atbildības tika saukti 12 457 kara noziedznieki, pie tam notiesāti tikai 6 329. Kara noziegumiem nav noilguma spēka un līdz 1980. gada janvārim VFR tiesas izskatīja 86 498 kara noziedznieku lietas. Cietumsods piespriests 6 446 cilvēkiem. Bet cietumsods ir stiepjams jēdziens. Dahavas komandantam Mihaelam Lipertam piesprieda vien 18 mēnešus cietuma. SS ģenerālis (obergrupenfīrers) Zeps Ditrihs, ievērojams slepkava un sadists, kurš kļuva slavens ar to, ka pašrocīgi nošāva Ernstu Rēmu, arī dabūja tikai 18 mēnešus! SS ģenerālleitnants (grupenfīrers) Karls Obergs un viņa tuvākais palīgs Helmuts Knohens, nacistiskā terora vadītāji Francijā, franču tiesā notiesāti uz nāvi, bet tad izdoti vācu pusei un tūlīt atbrīvoti. Osvencimas ārstu - slepkavu Johanu Krēmeru Polijā notiesāja uz nāvi, bet VFR panāca viņa izdošanu un atbrīvoja. "Dānijas bende" Verners Bests, personīgi atbildīgs par vismaz 8000 cilvēku noslepkavošanu, vispār netika notiesāts un brīnišķīgi dzīvoja, ieņemdams labi apmaksātu juristkonsultanta vietu (viņa tiesāšana tika gadu no gada atlikta, sakarā ar "vājo veselību"; ar "vājo veselību" viņš nodzīvoja līdz 1983. gadam, kad lieta pret viņu tika pārtraukta "sakarā ar liela vecuma sasniegšanu"). Nacistiskie tiesneši, kuri piesprieda nāvessodus antifašistiem, kuri vēl kara pēdējos mēnešos nosūtīja pie karātavām simtiem "panikas cēlāju", nesaņēma nekādu sodu, neviens, "kaut viens vienīgais", kā ar rūgtumu rakstīja pazīstamais vācu dramaturgs Rolfs Hohuts.
70 - to gadu sākumā vācu kreisie bija savākuši 364 000 kara noziedznieku vainas pierādījumus. Pēc viņu aprēķiniem, 85% VFR Ārlietu ministrijas ierēdņu vajadzētu sēdēt cietumā, nevis savos kabinetos. No studentu - antifašistu viedokļa raugoties, VFR notika nevis "denacifikācija", bet gan "renacifikācija". 1955. gadā parlamenta komisija Oigena Herstenmaiera, bundestāga priekšsēdētāja un Oto Skorceni drauga, vadībā, pieņēma lēmumu, kurš pavēra ceļu uz bundesvēru visiem bijušajiem "SS fīreriem", līdz pat oberšturmbanfīreram, pie tam katram saglabājot iepriekšējo dienesta pakāpi. Tika pieņemts "Likums par konstitūcijas 131. panta izmaiņām", sakarā ar kuru visi bijušie nacistiskie ierēdņi un profesionālie militāristi tika atjaunoti savā iepriekšējā statusā, bet, ja tas nebija iespējams, valstij bija jāizmaksā viņiem pensijas. 1961. gadā šim likumam tika pieņemts "papildinājums Nr 3", kurš likumu attiecināja arī uz SS biedriem - organizācijas, kura Nirnbergas tribunālā tika atzīta par noziedzīgu. Rūpnieki, kuru līdzdalība noziegumos pret cilvēci bija pierādīta, mierīgi attīstīja savu biznesu, sākot ar Filka koncernu un beidzot ar Dēgusa firmu, kas pie nacistiem nodarbojās ar Treblinkā noslepkavotajiem izrauto zelta zobu kronīšu pārkausēšanu zelta stieņos. Nacistiskie kara noziedznieki izauga pat līdz ministru posteņiem - kā Teodors Oberlenders, kurš komandēja bataljonu "Nahtigal", kurš guva slavu masveidā nogalinot mierīgos iedzīvotājus Ukrainā, un pat līdz federālajam kancleram, kā Georgs Kīzingers, viens no Hitlera antisemītiskās propagandas doktrīnas izstrādātājiem.
Vai būtu jābrīnās, ka daļa jaunatnes ātri vien saprata, ka dzīvo fašistiskā valstī, tikai šis fašisms ir "slēpts, snaudošs". Ka tas ir maskējies, pieklusis, bet tāpēc nav pārstājis būt par fašismu, un tāpēc pret to ir jācīnās kā pret fašismu, ar ieročiem rokās. Viens no aktīvākajiem šādas pozīcijas propagandistiem bija Horsts Mālers. Viņš tā arī rakstīja: "Mums jāizmāna fašisms uz āru". Cits bija Mihaels "Bommi" Baumans, slavens kaujinieks, kurš pārtrauca darboties RAF tiklīdz saprata, ka tās proarābiskā pozīcija var pāraugt antisemītismā.
Pat upura izvēle, pašai slavenākajai RAF akcijai - nolaupīšanai un vēlākajai (pēc RAF līderu slepkavībām cietumā) Vācu rūpnieku apvienības prezidenta Hansa Martina Šleiera sodīšanai ar nāvi, bija saistīta ar viņa personību. Šleiers dzimis 1915. gadā, tiesneša ģimenē. 1931. gadā viņš iestājās Hitlerjūgendā, drīz pēc tam arī NSDAP. Partija viņu rekomendēja SS (esesiešu Nr 227014). Studējot tieslietas Heidelbergā, Šleiers universitātē vadīja Impērisko nacionāl - sociālistisko studentu organizāciju. 37 - tajā viņš uzrakstīja denunciāciju par universitātes rektoru Mecu un padzīvojušais profesors tika nosūtīts uz koncentrācijas nometni. 1939.gadā Šleiers kļuva par impērijas inspektoru Insbrukas universitātē Austrijā un uzsāka "lielo tīrīšanu". Nākošā bija Parīzes universitāte. 1941. gadā Šleiers kļūst par Centrālās rūpniecības savienības prezidija kancelejas vadītāju Morāvijas un Bohēmijas protektorātā. Šajā postenī viņš vada āŒehoslovākijas nacionālo bagātību izlaupīšanu, politieslodzīto un karagūstekņu izmantošanu "protektorāta" kara rūpniecībā, slepeno objektu celtniecībā, un tai sekojošo ieslodzīto "utilizāciju" (tātad nogalināšanu). Pēckara āŒehoslovākijā Šleieram piespriež nāves sodu un pieprasa viņa izdošanu, bet saņem atteikumu. Šleiers ir pārāk vērtīgs VFR ekonomikas kadrs. "Vērtīgais kadrs" kļūst par ievērojamu personu KDS (Kristīgo Demokrātu Savienība), vairāku korporāciju novērotāju padomes locekli, "Daimler - Benz" pārvaldes locekli, Federālās vācu darba devēju savienības un Federālās vācu rūpnieku apvienības priekšsēdētāju. Izvēloties Šleieru no vairākiem desmitiem līdzvērtīgu "šķiras ienaidnieku", RAF vadījās arī no apsvēruma, ka "šitādu tiešām nebūtu žēl nosist".
Daudzi no topošajiem partizāniem sāka ar pretkara kustību - demonstrācijās pret kodolraķešu izvietošanu Rietumvācijā, pret Vjetnamas karu. "Pati Ulrika Mainhofa bija visai pacifistiskas un reliģiozas organizācijas "Kustības pret kodolnāvi" aktīviste. Bet šos pretkara aktīvistus sāka vajāt kā "Padomijas uzpirktos" un pilnīgi oficiāli ņēma uzskaitē kā "graujošus elementus". RAF biedrs Volfgangs Bērs, kurš 1980. gadā gāja bojā autokatastrofā, ir sacījis: "Ja ar tevi sāk "sarunu" BVF (konstitūcijas aizsardzības iestāde - pēc būtības politiskā policija) tāpēc, ka tu uzstājies pret kodolizmēģinājumiem, ja kaut kādi bijušie nacisti tevi apsaukā par komunistu par to, ka tu stāvi pret kodolieroču piketā, ja mācītājs uz tavu jautājumu "kāpēc tā?" atbild čukstus atskatoties uz visām pusēm: "Es tev to neesmu teicis, bet komunisti arī ir pret atombumbām", - tu sāc domāt: kāpēc tiešām nekļūt par komunistu, ja jau reiz tevi par tādu uzskata". Tālāk viss ir vienkārši: ja protestējošā pacifisma piekritēju uzskatīja par "novirzi", tad komunists jau bija visas sabiedrības absolūts ienaidnieks. Sabiedrība ar šiem ienaidniekiem cīnījās (VKP tika aizliegta 1956.gadā, bet 1968. gadā radītā mikroskopiskā, legālā kompartija, no saviem statūtiem bija izmetusi visus bīstamos vārdus - "revolūcija", "proletariāta diktatūra" utt). Un ja nu kāds nolēma kļūt par "sabiedrības ienaidnieku" (tātad par komunistu) - viņam līdz bruņotai cīņai bija atlicis viens solis. Tā rietumvācu sabiedrība pati radīja sev ienaidniekus.
Līdzīgi bija arī ar tiem, kuri protestēja pret karu Vjetnamā. Pretkara demonstrāciju dalībniece B. Hogefelde atceras "Labākajā gadījumā garāmgājēji mums kliedza: "Ja jums te nepatīk, vācieties uz VDR!" Bet reizēm bija arī jādzird arī ko citu: "Tādus kā jūs, Hitlera laikos ātri vien aizsūtītu uz krematoriju!" Un tās nebūt nebija atsevišķas balsis: ap tādiem cilvēkiem vienmēr pulcējās daudz viņu piekritēju, bet pretēja satura replikas bija kā izņēmums. Jaunatnei, kas radikāli noraidīja citu uzspiestu dzīvesveidu, kas meklēja citus orientierus, vēlējās dzīvot sabiedrībā, kuras centrā atradās cilvēks, un viņa vajadzības, nevis nauda, patēriņš, karjera un konkurence, - tādai jaunatnei šajā valstī vietas nebija.
Fašisms bija dzīvs, un to neievērot nebija iespējams: no vienas puses nacistu bonzas, ieņemdami svarīgus posteņus visās dzīves jomās, no otras arī konkrētas izpausmes: kompartijas aizliegums, asiņainās demonstrāciju izdzenāšanas (jau 50 - tajos gados!); vēlāk ārkārtējie likumi, Beno Onezorga slepkavība, tās ir tikai redzamākā daļa no nacisma izpausmēm. Jāatzīmē, ka tas viss notika ilgi pirms revolucionāro bruņoto grupu pirmajiem šāvieniem. Apkārtējā realitāte diezgan ātri apstiprināja manus minējumus par "institucionālā fašisma" esamību, aparāta, kurš radījis veselu arsenālu līdzekļu kaut mazākās pretestības apspiešanai. Sevišķi asi tas izpaudās ieslodzīto slepkavībās, bet kopš 1974. gada šī mašīna sāka strādāt pilnā sparā, tai skaitā arī pret mani. Tie, kuri 70 - to gadu vidū solidarizējās ar cietumos sēdošajiem rafiešiem un uzturēja ar viņiem kontaktus, tūlīt nokļuva politiskās policijas redzeslokā. Es jau vairs neatceros, cik reižu esmu pārcietusi kratīšanas, cik reižu, turot mūs zem automātu stobriem, policija pārbaudījusi mūsu automašīnas, cik reižu mums sekojuši - droši vien vieglāk ir atcerēties dienas, kad nekas tāds nav noticis.
70 - to gadu vidus represijas un iebiedēšana mums nepagāja bez sekām. Mūsu uzskati sāka mainīties: attiecībās ar valsti priekšplānā izvirzījās pretestība".
Tādā veidā loks noslēdzās. Antifašisti un pacifisti nonāca pie viena slēdziena: VFR valda "slēpts, snaudošs fašisms". B. Hogefeldes pieminētais Beno Onezorgs protestējošajai jaunatnei bija pazīstama figūra. 23 gadus vecais teoloģijas students no Hannoveres tika mērķtiecīgi nogalināts ar šāvienu mugurā, policijai izdzenājot studentu protesta demonstrāciju pret Irānas šaha vizīti VFR. Tas notika 1967. gada 2. jūnijā, Rietumberlīnē. "2. jūnija kustība" tika nosaukta pieminot Onezorgu.
Onezorgs demonstrācijā nokļuva nejauši, tā nebija kreiso organizēta, vairums dalībnieku bija jaunie sociāldemokrāti. Vienkārši īsi pirms šaha vizītes presē bija parādījušies raksti par politieslodzīto spīdzināšanām Irānas cietumos. Tur spīdzināja visus pēc kārtas, ar īsti austrumniecisku izdomu: ne tikai elektrošoks un piekaušana, bet arī cepināšana uz restēm virs lēnas uguns. Demonstranti šaha režīmu uzskatīja par fašistisku un ekonomisko palīdzību šaham, kā palīdzību fašismam. Tā domāja arī Onezorgs, pievienodamies demonstrantiem. Viņa sieva bija stāvoklī.
Onezorgs kļuva par simbolu nevis dēļ sava ārējā izskata - Jēzus Kristus kopija - bet tieši tāpēc, ka viņš nebija politiskais aktīvists, kreisais, Sistēmas ienaidnieks. Viņš bija tikai viens no tās paaudzes, viens no jaunajiem. Tas bija pietiekoši, lai viņu nogalinātu. Tieši tā stihiskajā piemiņas mītiņā 3. jūnija naktī izteicās Gudruna Enslina (līdz tam pazīstama ar savu pacifismu) : "Tā fašistiskā valsts ir gatava mūs visus nogalināt. Tā ir paaudze, kura radījusi Osvencimu, ar viņiem ir bezjēdzīgi diskutēt!" Nez vai klātesošos tā ietekmētu šis slavenais, vēlāk bieži citētais uzsaukums, ja Gudruna nebūtu balsī izteikusi to, par ko viņi paši domāja.
Vēl vieglāk pieņemt lēmumu bija tiem, kuri sāka "Komitejās pret spīdzināšanu", tika vajāti par "teroristu aizstāvību" un, rezultātā, paši nogāja pagrīdē (šis ir daudzu otrās, trešās un ceturtās rafiešu paaudzes ceļš).
Vārds "spīdzināšana" šeit nav pārspīlējums. Pilsētas partizāniem bija izgudrots sevišķs ieslodzījuma režīms: tā sauktā "mirušo koridoru" sistēma. Šajā sistēmā katru ieslodzīto turēja skaņu necaurlaidīgā vieninieku kamerā, balti izkrāsotā un bez kādām "liekām" mantām (gaismu, protams, neizslēdza arī naktīs). Katrā stāvā tika turēts tikai viens ieslodzītais, apkārtējās kamerās nebija ne dzīvas dvēseles. Tika sekots arī, lai ne virs, ne zem šīs kameras neviens neatrastos. Laiku pa laikam režīmu pastiprināja: aizliedza tikšanos ar advokātiem, liedza pieeju jebkādai informācijai (piemēram, aizliedza lasīt avīzes). Ieslodzītajiem attīstījās ass sensorais bads un sākās patoloģiskas izmaiņas psihē. Ulrika Mainhofa apraksta savu reakciju uz ieslodzījumu "mirušo koridoru" sistēmā: "Iespaids ir tāds, ka telpa kustas, kaut kur brauc. Pamosties, atver acis un jūti kā sienas brauc... Ar šo sajūtu nav iespējams cīnīties, nevar saprast vai tu drebi ir no karstuma, vai aukstuma. Lai kaut ko pateiktu normālā skaļumā, ir jākliedz. Vienalga, sanāk kaut kas līdzīgs rūkšanai, pilnīgs iespaids, ka tu zaudē dzirdi. Šņāceņu izrunāšana kļūst pilnīgi nepanesama. Apsargus, apmeklētājus, pastaigu pagalmiņus redzi kā caur polietilēna plēvi. Galvassāpes, slikta dūša. Rakstot - divas rindiņas, rakstot otro, jau vairs neatceries, kas bija pirmajā. Pieaugoša agresivitāte, kurai nav kur izpausties. Skaidra apziņa, ka tev nav ne mazākās iespējas izdzīvot, un nav pat iespējas par to ar kādu padalīties - advokāta apmeklējuma laikā, tu neko sakarīgu nevari pateikt. Pusstundu pēc apmeklētāja aiziešanas tu vairs neesi pārliecināts, tas bija šodien, vai nedēļu iepriekš. Sajūta, it kā tev būtu nodīrājuši ādu..."
1973. gada janvārī politieslodzītie partizāni sāka vispārēju sauso badastreiku, pieprasot nomainīt "mirušo koridoru" sistēmu Ulrilai Mainhofai un Astrīdai Prēlei, kuru veselības stāvoklis bija sevišķi smags. Varasiestādes piekāpās. Mainhofu pārveda uz parastu vieninieku kameru, bet Prēli tiesa atzina par rīcības nespējīgu un atbrīvoja. Slimību saraksts, kurās Prēle bija "iedzīvojusies" "mirušajos koridoros", aizņēma divas lapaspuses! Viņa bija zaudējusi 80% dzirdes, 60% redzes, 40% ķermeņa masas. Viņai bija hipertonija, sirds aritmija, vestibulārā aparāta, kuņģa - zarnu trakta, aknu, locītavu, ādas slimības, afāzija, abāzija, anoreksija, amenoreja. Kad draugi ieraudzīja Prēli, viņi nobijās. "Kaut ko tādu es esmu redzējusi tikai Zaksenhauzenā", - teica viena no "Komisijas pret spīdzināšanu" dalībniece. Normālos apstākļos Prēle ātri atkopās un tiklīdz jutās labāk, atgriezās pagrīdē.
"Holger Mains Komando" vadītājs Zigfrīds Hausners iebrūkot VFR vēstniecībā Stokholmā, tika smagi ievainots. Zviedru ārsti paziņoja par, ka neatbild par Hausnera dzīvību, ja viņu transportēs uz VFR. Tomēr viņu ved, un ievieto nevis slimnīcā, bet gan "Štamhaimas" cietumā. Viņš mirst. Pēc mēneša sākas tiesas process pret RAF, un Bāders nolasa kopēju ieslodzīto paziņojumu, kurš satur prasību veikt veselības stāvokļa pārbaudi sešiem apsūdzētajiem, sakarā ar to, ka viņi praktiski atrodas uz nāves robežas. Bādera runu pārtrauc 17 reizes. Ieslodzīto lūgumu tiesa noraida. Protestējot, apsūdzētie atsakās sadarboties ar tiesu. Viņus izved un turpina tiesas procesu bez viņiem. Aizstāvji protestē. Tad arī viņus atceļ, uzskatot, ka apsūdzēto prombūtnē pietiek ar vienu advokātu. Pēc 85. protesta, arī šis pēdējais, pamet tiesas zāli. Tiesa turpinās praktiski slēgtā režīmā, bet tad nomirst Katarina Hammeršmite - viena no 6 ieslodzītajiem, kuru veselības pārbaudi pieprasīja rafieši. Pārējie smagi slimie ieslodzītie tiks brīvībā tikai pateicoties "2. jūnija kustībai": tieši pret viņiem apmainīs nolaupīto Peteru Lorencu.
1977. gada janvārī RAF locekli Ginteru Fridrihu Zonenbergu smagi ievaino galvā. Brīnumainā kārtā viņš izdzīvo. Varasiestādes atsakās sniegt viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību un ievieto viņu "mirušo koridoru" vieninieku kamerā. Daļēji paralizētajam Zonenbergam, kurš atrodas pilnīgā izolācijā, pašam visu jāiemācās no jauna: kustēties, staigāt, apģērbties, ēst, lasīt, rakstīt, runāt. Pat cietuma ārsti pieprasa viņu pārvest no vieninieku kameras, jo viņam vajag kopšanu un palīdzību, un tāpēc, ka nevar iemācīties runāt, ja nav ar ko sarunāties. Pats Zonenbergs arī pieprasa pārvešanu un piesaka vienu badastreiku pēc otra. Viņu atbalsta visi politieslodzītie partizāni. Cietumsargi aprobežojas ar to, ka novieto kamerā televizoru.
Zonenbergam bija fantastisks gribasspēks. Viņu gribēja pārvērst par "dārzeni", bet viņš iemācījās ne tikai kustēties un rakstīt, bet arī runāt. Ar badastreiku palīdzību viņš panāca tikšanos ar advokātu un pieprasīja tiesas noklausīšanos par viņa pirmstermiņa atbrīvošanu veselības stāvokļa dēļ. Tiesā Zonenbergam paziņoja: "Tā kā tu esi iemācījies runāt, tātad tu esi ciešamā stāvoklī un vari izturēt ieslodzījumu... Lūgumu atteikt".
RAF biedram Berntam Rēneram 1992. gadā atteica ārstēšanu. Ali Jansenu atteicās pārvest uz cietuma hospitāli no kameras kur viņš mira no astmas. 1981. gadā visi ieslodzītie rafieši sāka badastreiku, pieprasot "mirušo koridoru" likvidēšanu un pārvešanu uz kopējām kamerām. Varasiestādes klusēja. Un tikai tad, kad no bada mira Sigurds Debuss, pārējie saprata, ka to arī grib panākt varasiestādes - lai rafieši paši sevi nomoka līdz nāvei, un pārtrauca badastreiku...
Bija arī tādi, kurus pagrīdē iedzina "masveida kratīšanas ar nošaušanu". Šādi tika nosaukti policijas reidi, kuros tvarstīja teroristus. Īstie teroristi jau nu tajos cieta vismazāk. RAF kaujiniekus, kurus nogalināja šādos reidos, var pārskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Bet laikā no 1971 - 1978. gadam, tika nogalināti vairāk kā 140 mierīgo iedzīvotāju, kuri kaut kādā veidā bija neiepatikušies policijai. Viens no nogalinātajiem bija "nepietiekami ātri pacēlis rokas", citi "aizdomīgi atskatījās". Bija arī tādi, kuri "aizdomīgi turēja rokas kabatās", vai vienkārši "aizdomīgi izskatījās". Ik pa laikam tiesa attaisnoja kādu slepkavu - policistu.
Lūk, viens piemērs: "Mēs gājām gar Kaufhofu (lielveikals ā¶elnē) - mēs pa priekšu, bet Klauss vilkās nopakaļ: viņam sāpēja zobs un viņš turējās pie vaiga. Pēkšņi mēs dzirdējām šāvienus un kliedzienus. Mēs atskatījāmies - Klauss jau gulēja uz ielas un viņa drēbes krāsojās asinīm. Mēs sākām kliegt: "Ko jūs esat izdarījuši! Viņš ne pie kā nav vainīgs!" Policists kliedza pretī: "Viņš ir terorists! Viņš aizsedza seju ar roku!" "Paskatieties uz mani! Kas es par teroristu?!" - izkliedza Klauss. Viņš gribēja vērst uzmanību uz saviem biezajiem briāļ¼u stikliem, viņš bija stipri tuvredzīgs. "Bet es domāju, ka tu esi tipisks terorists", - nosmīnēja policists un iešāva Klausam tieši krūtīs.
Piecus gadus Klausa draugi un radinieki staigāja pa tiesām, mēģinādami panākt taisnību. Taisnības vietā viņi dabūja tikai nepatikšanas: aizdomas par "simpatizēšanu", izsekošanu, kratīšanas, atlaišanu no darba, infarktus. Pēc pieciem gadiem vieni samierinājās, citi... pazuda. Varasiestādes uzreiz saprata kur viņi pazuda un nodrošināja papildus apsardzi visiem procesā iesaistītajiem. Tomēr ne visiem tā palīdzēja: 1986. gada 10. oktobrī Bonnā tika nogalināts Policijas departamenta direktors Herolds fon Braunmetls.
KO VIŅI GRIBĒJA PANĀKT
Tiek izplatīts viedoklis, ka pilsētas partizānu mērķis bija revolūcija VFR. Tās nu ir galīgas blēņas. Viņi nebūt nebija tādi idioti, lai domātu, ka ar dažu redzamu politiķu un rūpnieku nogalināšanu un sprādzieniem pie tiesas ēkām vai amerikāņu kazarmām, var noorganizēt revolūciju. Vācu partizāniem bija pavisam cits mērķis. Viņi gatavojās atklāt "otro fronti" antiimperiālistiskajai cīņai kapitālistiskajās metropolēs, lai atbalstītu "trešās pasaules" valstu cīņu (Vjetnamā, Laosā, Kambodžā, Angolā, Mozambikā, Kolumbijā, Bolīvijā, Rietumu Sahārā, Nikaragvā un citur). Viņu domu gājiens bija tāds: "reālā sociālisma" valstis (PSRS ar saviem sabiedrotajiem) "nodevušas" "cīņu pret pasaules imperiālismu", bet "trešās pasaules" valstis vienatnē ar tik spēcīgu ienaidnieku netiks galā. Tātad vajag atvērt otro fronti, vajag organizēt partizānu kustību metropolēs. Lai šī kustība rastos, jāatver sabiedrības acis uz nehumāno, totalitāro kapitālisma raksturu, VFR gadījumā - uz "slēpto fašistisko vācu valsts raksturu".
Mērķi "izmānīt fašismu uz āru", nodemonstrēt visiem vācu valsts slēpto fašistisko raksturu RAF kaujinieki spīdoši paveica - par savu dzīvību cenu. Atbildot uz RAF akcijām, VFR pārgāja uz masu represiju taktiku, pie kolektīvās atbildības, un "kolektīvās atbildības" princips, kā visi zina - ir fašistisks princips. (Kāds jau arī zina, ka fašisti to aizguva no čekistiem, kuru sākumsastāvā bija pārsteidzoši daudz latvju bāleliņu. Tulkotāja piezīme.)
Desmitiem tūkstoši cilvēku tika aizturēti uz aizdomu pamata par "sadarbību" īstenojot "ārkārtas pasākumus cīņā ar terorismu". Aizturētajiem, pirms viņus atbrīvot tika ņemti pirkstu nospiedumi, asins un matu paraugi, viņus fotografēja, par viņiem ievadīja dosjē. Daudzi no viņiem zaudēja darbu, tikai tāpēc, ka bija aizturēti. "Masveida kratīšanas ar nošaušanu" nebija "policijas histērija", tās bija sankcionētas no augšas. Vācu valsts vienkārši neprata uzvesties savādāk. Valsts - tas ir aparāts, aparāts - tas ir cilvēki, bet cilvēki bija tie paši, kas pie Hitlera.
Tas bija paaudžu konflikts. "2. jūnija kustības" līderis Fricis Toifels tiesā uz jautājumu: "Kas ir jūsu tēvs?", atbildēja: "Protams, ka fašists. Jo viņš taču ir no jūsu paaudzes". Kad VFR ieviesa "profesiju aizlieguma likumu", viss nostājās savās vietās. Nacists varēja strādāt par pasniedzēju skolā, kreisais - nedrīkstēja. Tos, kas neatbalstīja valstiskās represijas, pieskaitīja "simpatizantiem". Tos vajāja līdzīgi kā PSRS "kosmopolītus" 40 un 50 - tajos, vai kā ebrejus 30 - to gadu Vācijā.
RAF rindas strauji pieauga. Pats slavenākais VFR žurnālists Ginters Valrafs to pierādīja savās reportāžās. 1978. gada decembrī demonstrācijā Brēmene, 4000 skolēnu skandināja: "RAF - taisnība! Jūs - fašisti! RAF -taisnība! Jūs - fašisti!"
1978. gada oktobrī Bavārijā stājās spēkā "likums par policijas uzdevumiem", kurš policijai atāļva pielietot šaujamieročus pret demonstrantiem, ja policija tos uzskatīja par "naidīgiem konstitūcijai". Šī likumprojekta autors bija Bavārijas Iekšlietu ministrs Zaidls -nacists un kara noziedznieks, kā par viņu rakstīja Minhenes "Demokrātiskās informācijas dienesta" biļetens. Jau nākošajā dienā - saskaņā ar "likumu par policijas uzdevumiem" - redakcijas telpās tika veikta kratīšana. Pārdesmit automātistu, bez ordera un prokurora sankcijas, izlaužot durvis, ielauzās redakcijā, uzlauza skapjus un rakstāmgaldus un konfiscēja materiālus par Zaidlu. Izdevuma redaktors Heincs Jakobi nolēma emigrēt. Tajā pašā laikā Minhenes skolotāji gatavojās rīkot demonstrāciju sava kolēģa Gerharda Bitervolfa aizstāvībai, kuru atlaida no darba tikai par to, ka viņš bija audzēkņus iepazīstinājis ar Helsinku apspriedes Nobeiguma aktu. Uzzinājuši par grautiņu Jakobi redakcijā, skolotāji nobijās un atcēla demonstrāciju. Akcijas vadītājai Haidrunai Millerei sākās histērija un viņa kliedz uz saviem jaunākajiem kolēģiem: "Jūs neatceraties kā tas bija Hitlera laikā, bet es atceros! Tas ir nopietni! Mūs visus apšaus!". Kāds no jaunajiem skolotājiem kliedza pretī: "Bet tagad vairs nav Hitlera laiki! Pie mums ir demokrātija!" "Jūs esat muāļ·i! - sauca Milleres kundze. - Jūsu vājprātīgie teroristi ir gudrāki par jums! Vācijā nav atšķirības starp nacismu un demokrātiju!"
RAF apzināti saasināja situāciju, jo nepiekrita "veco kreiso" (tai skaitā, komunistu) taktikai un teorijai, un uzskatīja, ka proletariāts ir "integrējies sistēmā" un zaudējis revolucionāro potenciālu. Revolucionārā iniciatīva pārgājusi uz "trešās pasaules" valstīm. Rafieši asi pārdzīvoja arī savu vainas apziņu pret šo valstu tautām. Šeit arī izpaudās rafiešu paaugstinātā atsaucība. Viņi nevarēja sēdēt rokas klēpī salikuši, kamēr Vjetnamā un Kolumbijā no bombardēšanām un napalma iet bojā desmitiem tūkstoši cilvēku. Viņi zināja, ka lielie koncerni gūst pasakainu peļņu ekspluatējot lēto darbaspēku "trešās pasaules" valstīs, ka NATO bāzēs VFR teritorijā gatavo "komandos" pretpartizānu darbībai Vjetnamā un Latīņamerikā, ka rietumvācu rūpnīcas ražo bumbas, kuras pēc tam met uz džungļu ciematiem, ka VFR atrodas skaitļošanas centri, no kuriem vada Vjetnamas bombardēšanu. Caur mierīgo protesta demonstrāciju stadiju rafieši jau bija izgājuši un tajā vīlušies.
Uz protestiem valdība nereaģēja. Bet ja reaģēja, tad ar stekiem un demonstrantu tiesāšanu. "Protams, - ironizēja Ulrika Mainhofa, - noziegums nav napalma bumbu nomešana uz sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem, bet protests pret to. Nevis sējumu iznīcināšana, kas miljoniem nozīmē bada nāvi, bet protests pret to. Ne elektrostaciju, leprozoriju, skolu un aizsprostu sagraušana, bet protests pret to. Noziegums nav terors un spīdzināšanas, bet protests pret to. Nedemokrātiski nav brīvās domas apspiešana, preses cenzūra, budistu vajāšana Dienvidvjetnamā, bet protests pret to "brīvā" valstī. Sliktais tonis skaitās apmētāt politiķus ar pudiņa cepamā pulvera, vai biezpiena paciņām, bet ne to politiķu oficiālās pieņemšanas, kuru vainas dēļ tiek noslaucīti no zemes veseli ciemati un pilsētas. Sliktais tonis skaitās rīkot stacijās sarīkot publiskas diskusijas par apspiesto Vjetnamas tautu, bet ne veselas tautas kolonizācija antikomunisma aizsegā.
Andreass Bāders, Gudruna Enslina, Torvalds Prēls un Huberts Šēnleins tāpēc arī aizdedzināja lielveikalu Frankfurtē pie Mainas (tā bija viņu pirmā akcija), lai atgādinātu "resnajām cūkām" par karu, par nabadzību un ciešanām "trešās pasaules" valstīs, pirmkārt par Vjetnamas karu. "Mēs aizdedzinājām lāpu, par godu Vjetnamai!" - viņi paziņoja tiesā.
Kad vēlāk "Bommi" Baumanam jautās, kas viņu noveda pie geriljas, viņš atbildēs: "Mierīgo iedzīvotāju masu slepkavības Dienvidvjetnamā, Beno Onezorga noslepkavošana, āŒe Gevaras noslepkavošana Bolīvijā, "Melno panteru" slepkavības Amerikā. Izvēles nebija. Pareizāk sakot bija: vai nu bezgalīgi apraudāt kritušos, vai ņemt rokās ieročus un atriebties". RAF atcerējās par āŒe Gevaras aicinājumu "radīt divas, trīs, daudz Vjetnamu!" un paziņoja: "bez bruņotas cīņas proletāriskais internacionālisms ir liekulība".
"Mēs nejutāmies kā vācieši, mēs jutāmies kā "trešās pasaules" tautu "piektā kolona" metropolēs", - vēlāk teiks Horsts Mālers. Un Birgita Hogefelde tiesā apstiprinās: "Trešās pasaules" tautas bija mums tuvākas nekā vācu sabiedrība". RAF visā nopietnībā bija iecerējuši atklāt "otro fronti", izvērst plaša mēroga gerilju, revolucionāru partizānu pilsoņu karu, kas "piesaistītu lielus starptautiskā imperiālisma spēkus".
Nekas tāds RAF neizdevās. Kāpēc?
Šodien jau var noteikti pateikt, kāpēc. RAF rēķinājās ar to, ka tiklīdz lielākajai daļai rietumvācu sabiedrības (vispirms, protams, kreisajiem) kļūs skaidrs, ka viņi dzīvo fašistiskā valstī, - viņi sāks cīnīties pret fašismu visiem iespējamiem līdzekļiem. RAF iedomājās, ka otrreiz vācieši neļaus sevi apspiest nacistiskai valstij, un radīsies Pretestības kustība. Un kļūdījās. Kad tie vācieši, ar kuriem RAF rēķinājās (tātad kreisie, antifašisti), saprata, ka VFR ir fašistiska valsts, un fašisms ir slēpts, snaudošs, viņi nobijās. Izrādās, ka latenti fašistiska bija ne tikai valsts, bet arī sabiedrība. Par to, ar rūgtumu, savā 1994. gada tiesas procesā teiks Birgita Hogefelde. Pat tie, kas sevi dēvēja par "kreisajiem", tikai niecīga daļa iesaistījās Pretestībā.
Pārsvarā šie "kreisie" baidījās no tā, kas viņiem atklājās, baidījās no fašisma ēnas - un bailīgi atkāpās, nolādēdami rafiešus, par to, ka viņi "provocē valsti uz demokrātijas apspiešanu". Par to, piemēram, Renāte Rimeka atklātā vēstulē apvainoja savu audžumeitu Ulriku Mainhofu - un pēc Ulrikas slepkavības tā pārbijās, ka ne pati gāja uz bērēm, ne Ulrikas bērnus uz tām laida.
Dažos kreisajos bailes spēcīgi konfliktēja ar sirdsapziņu. Gudrunas Enslnas vīrs, slavens kreisais literāts un izdevējs Bernards Vespers, par to uzrakstījis veselu grāmatu - "Ceļojums". Grāmatā viņš raksta par to, kā viņš neieredz rietumvācu sabiedrības pārēdušos mietpilsoņus, kuru labklājība dibinās uz trūkumu un badu "trešās pasaules" valstīs, kā viņš neieredz šīs sabiedrības garīgo tukšumu, kura orientēta uz patērēšanu un mantrausību. Viņš neieredz sabiedrības standartizāciju un sīko šķirisko apspiešanas sistēmu vācu rūpnīcās, kur "ne tikai uzskaita, cik minūtes tu esi pavadījis tualetē, bet arī cik lapiņas tualetes papīra tu esi izlietojis!". Viņš neieredz "stukaču sabiedrību", kur, kā Hitlera laikā, BND aģenti (kā agrāk gestapo) iefiltrējušies visos sabiedrības slāņos (Vespers zināja, ko raksta: tieši tā, tūlīt pēc lielveikala aizdedzināšanas, tika arestēta viņa sieva un trīs līdzdalībnieki - viņi pārgulēja pie vietējās SDS aktīvistes, kuras draugs, arī SDS aktīvists - izrādījās policijas ziņotājs). Vespers daudz raksta par savu naidu pret tēvu. Tētiņš viņam bija ievērības cienīgs - Villijs Vespers, 20 - tajos ievērojams komunistu, bet pēc tam NSDAP dzejnieks. Vespers saprata, ka vienīgais viņa ceļš ir gerilja, bet baidījās. Tā arī mocījās, kamēr 1974. gadā izdarīja pašnāvību...
Izrādījās, ka "izmānīt fašismu no midzeņa", "izsaukt uguni uz sevi", ir daudz vieglāk, nekā pacelt cilvēkus cīņai, kuri negrib cīnīties un baidās no tādas cīņas. Tomēr apvainot rafiešus par to, ka viņi kļūdās, ir aplam. Nevarēja izprast īsto vācu sabiedrības raksturu, neveicot eksperimentu.
Kā zināms - negatīvs rezultāts - arī ir rezultāts.
